Egons Spuris
1931.05.X – 1990.20.V

Skatos uz tēva 1967. gadā uzņemto pašportretu, no kura viņš it kā ar zināmu ieinteresētību raugās uz manis ierakstītajiem skaitļiem. Tie ir patiesi. Un reizē arī nav. Dzīvojot tik daudzu cilvēku atmiņās un siltās domās, viņa darbiem joprojām nesot viņa paša gaišo pasaules uztveri un labestību, viņš nevar būt aizgājis. Vismaz ne pārāk tālu.

Viņš piedzima un visu mūžu nodzīvoja vienā kvartālā. Bruņinieku ielā starp Čaka un Avotu ielām. Te, kara laikā padsmitnieka vecumā, bombardēšanas laikā viņš stāvēja vārtos un gaidīja tēti un mammu, koferītī jau iepriekš sakrāmējis nepieciešamākās lietas, kas vēlāk izrādījās nazīši, karotītes un dakšiņas. Te, asiņojošu degunu, viņš vēlāk nāca mājās no boksa treniņiem. Pa šīm ielām, nobrāztiem ceļiem un elkoņiem, viņš pēc sacensībām devās mājup ar salauzto sporta divriteni plecā. Te viņš gāja uz randiņiem, te arī apprecējās un uz gadiem, liekas, 35 pārcēlās dzīvot pie sievas Lias Spures – otrpus ielai. Te viņš izauga no foto amatiera līdz tam, kādu mēs viņu šobrīd pazīstam. Te, naktīs un brīvdienās ceturtā stāva dzīvoklītī bez kādām labierīcībām uz virtuves galda dzima praktiski visi viņa labākie darbi, bet izejmateriāli tika nesti mājās no tuvējo ieliņu un pagalmu namiem, puķudobēm, kokiem, kurus viņš redzēja izaugam, saulstariem logu rūtīs – kopā ar auru, kuru spēj sajust vien tas, kurš pats šo vidi līdz mielēm izdzīvojis un kuram tā ieaugusi sirdī un kļuvusi mīļa ar visiem tās trūkumiem. Vai Spura Latvijas kultūras kanonā iekļauto “Proletāriešu rajonu” sēriju var saukt par filozofisku neestētiskas vides apcerējumu, uz ko bieži velk rakstu rakstītāji? Nē. Tur nav filozofijas. Un estētikas ir pārpārēm. Tiem, kuri tur pieder. Es to drīzāk dēvētu par viņa pašportretu. Par viņa iekšējās pasaules, dvēseles pašportretu, kurš runā daudz skaidrāk un izteiksmīgāk par jebkuriem vārdiem. Un par to cilvēku portretu, kuri tur dzīvo.

Egils Spuris